Svētā Terēze no Bērna Jēzus
jaunava un Baznīcas mācītāja

Sv.Terēze no Bērna Jēzus un no Svētā Vaiga bija visstingrākās observances "Baskājaino karmelītu" ordeņa māsa. Šis ordenis savu nosaukumu bija ieguvis pateicoties Palestīnas svētā Karmela kalna vientuļniekiem, kas, dzīvojot pastāvīgā klusēšanā un stingrā gandarē, aizlūdza par pasauli. Mazā Terēze ir viena no aizkustinošākajām un maigākajām svētajām. Marija Franciska Terēze Martina piedzima 1873. gada 2. janvārī Alansonā, Normandijā. Gan viņas māte, gan tēvs jaunības dienās bija ilgojušies pēc kontenplatīvās klostera dzīves, bet abi tika atraidīti. Pirmās dziļākās sāpes mazo meiteni skāra, kad viņas vecākā māsa Paulīne nolēma iestāties Lizjē Karmelā. Pēc mātes agrās nāves Paulīne bija Terēzes "māmiņa". Toreiz Terēze smagi saslima, bet pateicoties Marijas aizlūgumam, drīz vien izveseļojās. 14. gadu vecumā arī Terēze lūdza, lai viņu uzņem Karmelītu ordenī. Ne vietējais bīskaps, ne pāvests Leons XIII, pie kura viņa bija devusies kopā ar tēvu, šādu atļauju nedeva. Tomēr debesis uzklausīja viņas lūgšanas, un jau pēc gada viņa saņēma plīvuru. Jau tad viņa nesa sevī nāvīgās slimības iedīgļus. Tikai deviņus gadus šī trauslā meitene pavadīja pie karmelītēm. Pēc garas, sāpju pilnas un klusā pacietībā panestas slimības Dievs viņu pieņēma pie sevis mūžībā.

Klostera dzīvē viņai nenācās viegli: "Man bija jācīnās, mana daba nebija padevīga. Nebija tādas dienas, kad es netiku ievainota." Priore dedzīgā stingrībā centās salauzt jaunās novices maigo, klusējošo savdabību ar rājieniem, sodiem un pazemojumiem. Varbūt viņai likās, ka Terēze ir neticami augstprātīga. Katrā ziņā jaunā mūķene arvien ticībā centās pārvarēt ikvienu iekšējo sacelšanos. Tas viņai nekādā ziņā nenācās viegli. Tomēr viņas paklausībai nebija nekā kopēja ar nebrīvi. Tā piemēram, Terēzes domas par biežu sv. Komūnijas pieņemšanu nesaskanēja ar priores viedokli, un viņa palika nesaprasta. "Māt, es jūs pārliecināšu tad, kad būšu jau mirusi." To apstiprināja arī vēlākās pārmaiņas Baznīcas praksē. Pāvesta Pija X Dekrētu Lizjē vēl šodien uzskata par Terēzes aizlūguma augli. Terēze mira 1897.gada 30. septembrī.

Svētā ir "izcietusi dzīvi, kādu dzīvo pazemīgie un bērnišķīgie". Ir jābūt tā, ka mazās dvēseles varētu izdarīt visu, ko es daru." Tas ir viņas visskaistākais novēlējums. Mazajā Lizjē kapsētā uz viņas kapa krusta lasāms uzraksts: "Visu savu dzīvi Debesīs es gribu veltīt, lai darītu labu zemes virsū."

1925. gada 17. maijā pāvests Pijs XI izsludina Terēzi no Bērna Jēzus par svēto. Pāvests viņu nosauca par lielāko mūslaiku svēto. Viņas vēsts katram ir "mazais ceļš". Evaņģēlija ceļš ir: nākt pie Dieva tukšām rokām pilnīgā paļāvībā uz Viņa žēlsirdību un nevis uzskaitot savus panākumus.

 

Svētā Terēze no Bērna Jēzus 
Kādas dvēseles stāsts

ievadraksts
Bīskaps Boļeslavs Sloskāns
 

Ļoti cienījamie mīļie tautieši, latvju tēvi un mātes, brāli un māsas, dēli un meitas Jēzū un Marijā,
 lai jūs svēti un savā Sirdī glabā Dievs - Mīlestība ! 

Ar Kādas dvēseles stāstu jums, cienījamajiem latviešu lasītājiem, tiek nodota jauna grāmata, kurai līdzīgu, laikam, būs grūti atrast visā līdzšinējā latviešu literatūrā. Šī grāmata franču oriģinālā pirmo reizi parādījās 1898. gadā. Kopš tā laika tās izdevumi sekoja viens otram bez pārtraukuma un nav apstājušies līdz mūsu dienām. Katrus divus, trīs gadus parādās jauns izdevums, citā apdarē un ietērpā, kas, saglabājot neskartu stāsta pirmo, galveno daļu, pārējo vielu sniedz gan saīsinātā, gan paplašinātā veidā. Neatlaidīgais pieprasījums pēc šīs grāmatas runā skaidru valodu par tās vienmēr pastāvošo aktualitāti.

Kādas dvēseles stāsts ir jau pārtulkots vairāk nekā 30 dažādās valodās, pie kam vairākās no tām jauni izdevumi un jauni tulkojumi neapsīkst. Arī latviešu valodā šī grāmata bija parādījusies ar nosaukumu Dvēseles pordzeivojumi, 1927, gadā Dorbs un Zineiba apgādā Rēzeknē. Izdevums tika izsmelts ļoti īsā laikā. Otrs, diemžēl, tam nesekoja, kaut gan pieprasījums bija liels. Nedaudzie tautieši, kas, neskatoties uz visam dažkārt tik drūmam un baigam dzīves gaitām un likteņa pārbaudījumiem, ir saglabājuši šo grāmatu, glabā to arvien ar lielu pietāti kā kādu relikviju un atkārtoti lasa tādā pat garā un noskaņojumā, kā viņi lasa tādus retumus kā Sekošanu Kristum Simvoriana Mielesko vai Brālu Skrindu tulkojumā.

Kādas dvēseles stāstu ir sarakstījusi vienkārša klostera Māsa, Karmela ordeņa mūķene, kas savu laicīgo mūžu noslēdza 1897. gadā 24 gadu vecumā. Šis dvēseles stāsts nav nekas cits, kā autores dzīves apraksts, proti, autobiogrāfija, domāta ne publicēšanai, bet gan pilnīgi konfidenciāli uzticēta visintīmākām personām, kādas viņai bija - viņas divām miesīgām māsām un klostera priekšniecei - un sarakstīta, runājot par māsām, uz viņu vēlēšanos, un attiecībā uz priekšnieces gribu - svētas paklausības vārdā.

Kādas dvēseles stāsts ka autobiogrāfija ir ierindojams pasaulslaveno autobiogrāfiju skaitā un stādāms blakus sv. Augustīna Atzīšanās stāstam (Confessiones), sv. Terēzes no Avilas Dzīves aprakstam (Vie ecrite par elle-meme) un vairākām citām autobiogrāfijām, kas kopš kristīgās kultūras sākumiem, no tās pārpilnam smeļoties un tās gaismā, ir parādījušās gadsimtu gaitā. Līdzīgi nupat minētajām autobiogrāfijām arī Kādas dvēseles stāsts gandrīz mūsu acu priekšā ir izdarījis un turpina darīt garīgu apvērsumu daudzās jo daudzās dvēselēs: neskaitāmus lasītājus tas it vedis pie nopietnas un izšķirīgas sirdsapziņas izmeklēšanas, pie garīgo vērtību pārvērtēšanas pēc principiem, kas ietverti šai grāmatā un izteikti kristālskaidrā formā, apburošā sirsnīgumā un valodā, kas reizē valdzina visdziļākos garus un ir tikpat labi saprotama visvienkāršākajam lasītājam. Milzum daudz lasītājiem šī grāmata ir atvērusi acis jaunai realitātei, ko viņi agrāk nemaz neapzinājās. Patiesības meklētāji, kas nevarēja atrast atbildi uz smeldzošajiem jautājumiem ne filozofiskās sistēmās, ne teoloģiskos pētījumos, ne sociālās doktrīnās, to visai vienkārši uzgāja šai grāmatā kā „dārgo pērli, un tad aizgāja un pārdeva visu, kas viņiem bija, un nopirka to” (Mt. 13, 46).

Šo grāmatu lasa teologi, un tā ir pati par sevi saprotama lieta. Kā sakrālo zinātņu izkopēji un veicinātāji viņi veltī tai un tās autorei savus pētījumus, tos publicē. No universitāšu katedrām profesori lasa lekcijas par šai grāmatā izraisītām problēmām.

Dievbijīgie cilvēki Kādas dvēseles stāstā smeļas jaunu ierosmi reliģiozās dzīves izkopšanai. Vienkāršā ticīgā tauta to lasa ar godbijību un sajūsmu. Tas ir mīļš viesis kristīgo ģimeņu pavardos, kur to ar sajūsmu lasa gan vecāki, gan viņu jaunās atvases. Īpaši dziļu iespaidu tas atstājis un atstāj uz pasaules indīgās dvašas vēl neskarto jaunatni.

Rakstot šīs rindas, nevar atturēties, nesniedzot kādas dvēseles spontānu atzīšanos, ka tā nekad savā dzīvē neesot tā raudājusi, kā lasot šo grāmatu. Kādām dzidrām asarām tām vajadzēja būt! Kādi un cik dziļi pārdzīvojumi tās izsauca ! Kādas ilgas un pēc kāda cēla ideāla!

Augsti intelektuāls cilvēks, sabiedrisks darbinieks un savā arodā ļoti nodarbināts vīrs saka, ka Dvēseles stāstu esot izlasījis vairākas reizes.

Augstskolas students, kuram, lai sasniegtu savu studiju mērķi, ir pārpilnam grāmatu ko lasīt un studēt, kuram arī pieejamas neskaitāmas izklaidēšanās iespējas, kas viņam dod atpūtu smadzenēm un cildenu ierosmi gara kultūras izkopšanai un sirds izdaiļošanai, apgalvo, ka Dvēseles stāstu esot izlasījis ne vienu vien reizi un ka tai vienmēr atradis kaut ko jaunu.

Arī daiļliteratūras cienītājiem šis stāsts ir mīļš laika kavētājs. Izejot no tīri estētiskiem apsvērumiem, ņemot par mērauklu vienīgi daiļliteratūrai uzstādāmās prasības, tie atrod šo grāmatu, vismaz franču oriģinālā, par augstvērtīgu literāru darbu.

Autore ir arī dzejniece. Dzejniece vienīgi no Dieva žēlastības, jo viņai nebija nekādas lielas iespējas apgūt vai kaut cik vairāk iedziļināties dzejas mākslas teorijā un tās principos. Viņā taču pārtrauca savu vispārējo humanitāro izglītību visvēlākais 15 gadu vecumā. Arī šai tik īsajā dzīves posmā viņas veselības stāvoklis pieprasīja gan atpūtu, gan izklaidēšanos, bet ne skolas gaitas. Ja viņas dzeja tomēr skaidri uzrāda dzejas mākslas teoriju un tās principu pārvaldīšanu, tas norāda uz mūsu dzejnieces lielo apdāvinātību un dzejisko dvēseli. Viņai pietika vienu reizi ko dzirdēt, lai saņemto vielu pārdzīvotu sevī un dzejas formā pasniegtu savu ideālu, reizē atklājot savu iekšējo pasauli.

Viņa ir sadzejojusi diezgan daudz. Kādas dvēseles stāsta franču izdevumā, no kura ņemts šis latviešu tulkojums, ir iespiesti 33 viņas dzejoļi. Mūsu cienījamajiem lasītājiem no šī viņas dzejoļu krājuma tiek pazemīgi sniegts tikai mazs paraugs, kas varbūt radīs latviešu dvēselēs iedvesmas dzirksti pacelties dzejā vēl augstāk Visvarenā Dieva pasaulē un redzēt Viņu arī visās ikdienas lietās, kā apdziedot dabas rotas - ziediņa, tā arī cilvēka dzīves gaitas. Lai Dievs viņiem palīdz! Viņas dzeja, ja arī formas ziņā nevar sacensties nedz ar klasiķiem, nedz ar izciliem dzejniekiem, tomēr tanī apdziedātā ideāla un pārdzīvojuma kāpinājuma ziņā, kā lirika, pelna savu ievērību. Šo īpašo dzeju spēs pareizi novērtēt tikai tas, kas būs iepazinies ar dzejnieces iekšējo pasauli un viņas dzīves ideālu.

Kādas dvēseles stāsta doktrīnu ir augsti novērtējusi Baznīcas augstāka autoritāte. Pāvesti sv. Pijs X, Benedikts XV, Pijs XI un laimīgi valdošais Pijs XII ir izteikuši autoritatīvus un ļoti cildenus vārdus par šai grāmatā ietverto mācību. Viņa Svētība pāvests Pijs XI izsludināja tās autori par svētu 1925. gada 17. maijā ar vārdu Svētā Terēze no Bērna Jēzus.

Nu viens pēc otra rodas jautājumi: kur slēpjas šīs grāmatas īpašais pievilcīgums, ko tā īsti ceļ mūsu gara acu priekšā un kāda tai ir vērtība mūsu laika cilvēkiem? Pavirši lietai pieejot vai aprioristiski spriežot, šī grāmata modernam cilvēkam nevarētu dot nekā saistoša, nekā derīga: mēs, 20. gadsimteņa cilvēki, esot par daudz reālistiski, lai sajūsminātos par pagājušā gadsimta romantismu.

Kā jau minēts, šī grāmata ir pasaulei nepazīstamas meitenes dzīves apraksts, viņas pašas, īsi pirms nāves, uzrakstīts. Meitenes, kurai nebija nekādas sevišķas izglītības. Meitenes, kuras dzīves pirmie piecpadsmit gadi, pasaules nemanīti, klusi pagājuši ģimenes pavardā un deviņi pēdējie - vēl vairāk nemanīti - slēgtā klosterī, aiz tā augstajiem mūriem. Kādas dvēseles stāsts ir meitenes mūķenes stāsts, kuras eksistence klosterī it ne ar ko neatšķīrās no pārējo viņas biedreņu dzīves veida. Viņas dienas gaitas, ārpus kopējās un privātās Dievlūgsmas, pastāvēja visvienkāršāko darbu, kādus tik var iedomāties, pildīšanā, kā, piem., veļas mazgāšana, gaiteņu un trepju slaucīšana, drēbju tīrīšana un lāpīšana, kapelas kopšana, svečturu un dažādu altāra piederumu spodrināšana, liturģisko drēbju šūšana, hostiju sagatavošana un tamlīdzīgi, pie visa ievērojot gandrīz pastāvīgu klusuciešanu. Viņas izturēšanās bija parasta, neuzkrītoša un neatšķīrās no citu Māsu izturēšanās. Viena vecāka klostera Māsa bija pat nobažījusies, ka Māsas Terēzes no Bērna Jēzus jau tuvu stāvošās nāves gadījumā klostera priekšniecei nebūšot nekā, ko pastāstīt pārējām Māsām kā skaistu piemēru par viņas klosterī izkoptiem tikumiem.

Viņas uzrakstītais dzīves apraksts nav arī nekāds izsmeļošais. Stāsta gaitā viņa pati, atvainodamās, vairākas reizes to atkārto un uzsver. Fragmentāri, bez jebkāda noteikta plāna, pēc kopējām klostera lūgsmēm un obligātā dienas darba, viņas rīcībā pāri palikušajos brīvajos acumirkļos savā mazajā nabadzīgajā cellē, apsēdusies uz tabureta, turot uz ceļiem mazu primitīvu rakstāmpultīti, viņa raksta. Nevainīga bērna sirds ienkāršībā viņa stāsta visu, ko atmiņa bija saglabājusi un rakstīšanas acumirklī viņai pasniegusi. Pati to nemanot, viņa atsedz savas dvēseles visdziļākos dziļumus, cik nu tas cilvēku nabaga valodā ir iespējams. Lasītājs sāk savā sirdī pārdzīvot, ko pārdzīvoja pati autore. Viņš smeļas no bagātībām, kas pārpilda viņas sirdi, un, sekojot īpašajam sirds likumam, rakstītājas un lasītāja sirdis sāk saskanīgi pukstēt vienus un tos pašus pukstus. Tieši šis moments, proti, viņas dvēseles dziļumi un dvēseles pārdzīvojumi sastāda šīs grāmatas vislielāko pievilcību un vērtību.

Ko tad šī grāmata mums ceļ priekšā? Ja šim dvēseles stāstam drīkstētu dot citu virsrakstu, kas tuvāk apzīmētu tā saturu, tad tas būtu nosaucams par MĪLESTĪBAS HIMNU. No paša sākuma līdz pēdējai rindiņai tas runā par mīlestību, par mīlestību vien.

Autore pastāsta, kā viņa jau pašā agrā bērnībā sākusi mīlēt, kā viņa iepazinusi savu mīlestības objektu, kā to pakāpeniski aizvien vairāk iemīlējusi, ar kādu sirds vienkāršību to mīlējusi, kā par to pastāvīgi domājusi un meditējusi, kā tam gribējusi izpatikt visas lietās, kādus atsacīšanās upurīšus un upurus savā mīlestībā nesusi, kā savam Iemīlētajam ziedojusies, kā galu galā visu atstājusi un veltījusies vienīgi Viņam - kā savam no agras bērnības lolotajam mērķim - ar visu savas nelokāmās gribas spēku un mīlestības kvēli.

Autore ļoti konkrēti pastāsta, kā viņa sava Iemīlētā dēļ atstājusi visu, kas viņai bijis bezgala dārgs un tuvs: savu tētiņu (viņas māte atstāja laicīgo mūžu, kad meitenīte bija tikai nepilnus piecus gadus vecs bērns), savus radus, savu vismīļāko māsu Celīni, nemaz nerunājot par precēšanos, pasaules ērtībām un viņas pašas slavu. Pēc slavas viņa īstenībā nekad nebija tiekusies, tik ļoti viņa apzinājās un tik dziļi izjuta savu niecīgumu un nenozīmīgumu. Nevar šeit paiet garām, nepieminot, cik sāpīgi viņai bija šķirties no savas mīļās māsiņas Celīnes, ar kuru tā gandrīz jau no bērnu autiņiem bija tik dziļi saskaņota jūtās un visās dvēseles kustībās, ka tiešām varēja teikt, ka viņas - šīs divas maziņās būtnes - pukstēja kā viena sirds un viena dvēsele. Pie viņām nebija nedz domstarpību, nedz noslēpumu, nedz tieksmju dažādību. Terēzīte ļoti dziļi izjuta šķiršanos no savas māsiņas. Laiks nedziedināja šķiršanās sāpes, bet gan tās padziļināja, un viņas visintīmākā vēlēšanās bija: reiz būt atkal kopā. Pietiek uzmanīgi lasīt viņas vēstules, rakstītas māsiņai Celīnei, lai to saprastu un iejustos viņas pārdzīvojumos.

Tikpat vienkārši un konkrēti autore pastāsta, kādi šķēršļi viņai bija jāpārvar, lai, dārgā tētiņa mājas atstājot, viņa varētu pārcelties sava vienīgā Iemīlētā mājās - Karmela kalnā, lai tur ar Viņu būtu kopā dienu un nakti, baudītu laimi Viņa pastāvīgā klātienē, intīmā sirdssarunā, bez šķēršļiem un traucējumiem, bez mitas, bez atgriešanās.

Autore attēlo neaizmirstamo saderināšanās brīdi ar savu Iemīlēto, proti, ieģērbšanas ceremoniju Karmela klosteri, kad viņa uzsāka savu noviciātu, kļūdama par sava Iemīlētā līgaviņu. Tālāk viņa pastāsta par to vienreizējo brīdi, kad viņa kļuva par tā laulāto draudzeni, noliekot šķīstības, nabadzības un paklausības svētsolījumus uz mūžū mūžiem.

Nu, liekas, visas grūtības būtu pārvarētas, mērķis sasniegts. Nu jau drīkstētu un varētu atdusēties pie sava Iemīlētā, Viņu mīlēt un mīlēt bez gala... Un tagad - tieši tagad - nāk negaidītais, necerētais, nāk visšausmīgākais, ko varētu iedomāties, vissatriecošākais, ko cilvēka sirds varētu pārdzīvot... 

Ai tu dzīvā, cilvēka krūtīs dzīvi pukstošā sirds! cik maza to izliecies esam, cik bezgala liela to esi! Tu, pukstošā sirds, esi dziļāka par okeāna dzelmēm, augstāka par debesu augstumiem, plašāka par visiem pasaules apvāršņiem! Laimei un ciešanām tu esi nolemta : vispirms ciešanām un tikai tad mūžīgai svētlaimei. Tu esi lēnprātīga un klusa kā tavs dievišķais Iemīlētais, kas tevi veidojis pēc savas Sirds. Bet tu vari būt arī nemierīga kā brāzmainais jūru orkāns, kas milzu kuģus un leduskalnus svaida kā vētra mazu lapiņu pa gaisu. Līdzīgi arī tevi plosa tavi dziļie dvēseles pārdzīvojumi. Savā Iemīlētajā nostiprinājusies, tu tomēr sirds dziļumos, kā okeāna dzelmē, saglabā mieru un izturi. Septiņkārtīgi asināts divasmeņu zobens septiņkārt tevi caurdur, ne jau lai viena acumirklī apklusinātu uz mūžiem tavus mīlestības pukstus, bet gan lai, paliekot tevī „kā Dieva vārds, spiestos cauri, kamēr pāršķirtu dvēseli un garu, tāpat locekļus un smadzenes » (Ebr. 4, 12).

Ai to dzīvā, cilvēka krūtis dzīvi pukstošā sirds! cik neizmērojami dziļi, cik debesīgi augsti, cik uzticīgi tu spēj mīlēt! Ar savu mīlestību tu ietver sevī visumu un tā Radītāju - Dievu, pareizāk sakot, pašu Dievu un Viņā visu Viņa radīto pasauli.

Vispirmā kārtā tāda ir mātes sirds. Līdzīgi Jēzus bezvainīgi ieņemtai Mātei, Vissvētai Jaunavai Marijai, mātes sirds dzīvo un pukst saviem bērniem. Ne jau sākot ar viņu dzimšanas dienu, bet gan daudz agrāk, proti, ar to paša Dieva svētīto brīdi, kad viņa pirmo reizi sajūt zem savas sirds nesam bērniņa dzīvību. Mātes sirds dzīvo un pukst saviem bērniem visās viņu gaitās, reti paceļoties līdz Tabora kalna laimes pārdzīvojumam, bet visbiežāk - līdz savas sirds un savu bērnu Golgātas kalnam. Vienalga, tuvu vai tālu būdama, mātes sirds seko un dzīvo saviem bērniem, izcieš gandrīz elles mokas virs zemes viņu dēļ un ... iztur. „Vai mātes sirds tev zināma, cik uzticīga paliek tā?”

Tāda ir arī tēva sirds. Kā jau vīriešu cilvēkam pienākas, viņa sirdspuksti nespiežas uz āru, bet gremdējas dziļumā. Kā dzirnu akmeņi samaļ graudiņu un to pārveido baltos, smalkos kviešu miltos, tā arī tēva sirdi maļ rūpes par bērniem, par savu dzīves biedri, un viņa sirds top jūtīga un mīksta kā kūstošs vasks, maiga kā mātes glāsts, aizgrābjoši pazemīga, devīga, pašaizliedzīga, klusa, izturīga, līdz pēdējai dzīves elpai rūpju pilna, lai tikai bērni būtu laimīgi. Cik rūgtu atmaksu viņš dažreiz saņem no saviem bērniem! Bet arī tad viņa lūgsma uz Debesu Tēvu ir tā pati, kāda bija mūsu Pestītājam, atdodot savu dzīvību par saviem līdzbrāļiem: „Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara” (Lk. 23, 34).

Tāda it tīra jaunekļa un meitenes sirds, kas, savu kristības tērpu saņēmuši no Debesīm, saglabā to baltu, jaunavīgu, neskartu, un sevi, sirdsskaidrus un neskartus, veltī mūžīgajai Mīlestībai.

Tāda ir dēla, vīra sirds, kas, pazaudējis visu, atrod savu sirdi un caur to - savu vienīgo Tēvu. Un Tēvs priekā steidzas dēlam pretim, krīt tam ap kaklu, to skūpsta un saka: „Steigšus atnesiet labākās drēbes un ietērpiet viņu, sniedziet gredzenu viņa rokai un kurpes viņa kājām un atvediet nobarotu teļu, un nokaujiet to! Un ēdīsim un priecāsimies!” (Lk. 15, 11-24).

Tāda ir tās sieviešu dvēseles sirds, kas svinīga mielasta laikā, uzzinājusi, ka tur piedalās Jēzus, nelūgta iespiežas namā, ar svaidāmās eļļas alabastra trauku rokās nostājas, nometas ceļos pie Viņa, asarām slacina Viņa kājas, ar saviem matiem tās susina, skūpsta un svaida ar eļļu. Un viņa dzird no Jēzus mutes vārdus, ka viņa Viņu ļoti iemīlējusi (Lk. 7, 36-50).

Gods Tev un mūžīgā slava, Mīlestības Dievs, kas cilvēku krūtīs reizē ar nemirstīgo dvēseli esi ielicis dzīvu, mīlestībai pukstošu sirdi un devis tai pirmo un vislielāko bausli: „Tev būs mīlēt Dievu, tavu Kungu, ar visu tavu sirdi!”

Tātad pār Kādas dvēseles stāsta autores sv. Terēzes no Bērna Jēzus mīlētāju sirdi nāk pats negaidītais, pats šausmīgais. Savu Iemīlēto viņa - šīs mīlestības upuris - vairs neredz, tā maigo balsi vairs nedzird, saldo, tik svēti gaidīto skūpstu nebauda un nevar pieglaust pie Viņa Sirds savu paļāvīga bērna galviņu. Sava Iemīlētā klātieni viņa vairs nejūt. Viņa sauc, tas neatsaucas, viņa to meklē un neatrod. Viņa prasa citiem, bet neviens viņai nespēj parādīt nedz ceļu, nedz virzienu. Šādā izmisīgā brīdī vistuvākais cilvēks maz ko var līdzēt: dvēsele jūtas bez kaut kāda atbalsta, atstāta savam nespēkam.

Šādā dvēseles pamestības stāvoklī viņu apņem vēl šausmīgākas mokas: bieza migla, tumša nakts, melns tunelis, mēms mūris, svešs krasts, tāla, drūma, tukša, tumša zeme. Tas viss pārņem viņas dvēseli un sirdi savā šausminātājā varā. Viss, ko viņa tik ļoti mīl un pēc kā tik ļoti tiecas, nu, šķiet, nav nekas cits, kā murgi, tukši sapņi... «Pat nav iespējams iedomāties savas mīļās Tēvijas ainu... Viss ir izzudis...»

Viņas mokas turpinās dienas, nedēļas, mēnešus, ilgi... Tikai «dažreiz kāds mazs saules stariņš», stāsta mūsu mīlestības upuris, «apgaismo manas nakts tumsu. Tad pārbaudījums mitējas uz brīdi. Un pēc tam, atmiņas par šo stariņu nedod man nekāda mierinājuma, bet tikai padara tumsu vēl biezāku.»

Ar to viņas mokas nebeidzas. « Kad mana sirds, apkārtējās tumsas nogurdināta, » viņa turpina stāstīt, « meklē stiprinājumu domās par nākošo mūžīgo dzīvi, manas mokas divkāršojas. Liekas, it kā tumsa pieņemtu bezdievju balsis un ņirgādamās teiktu: Tu sapņo par gaismu, par gaišo Tēviju; tu sapņo palikt mūžīgi pie šo brīnumu Radītāja; tu domā, ka reiz iziesi no šī miglainā apvidus, kur tu tagad smoc. Turpini vien!... Turpini vien!... Priecājies par nāvi, kas tevi apveltīs ne jau ar gaismu, bet vēl ar tumšāku nakti, ar iznīcības nakti !... »

Viņas mīlestība, ciešanu kausētavā pārbaudīta, arvien padziļinās un paplašinās. Tai beidzot nav vairs nedz telpisku robežu, nedz laika samēru. Viņa dzīvo Dievam un reizē aptver visus Dieva radītos cilvēkus. Atrazdamās fiziskā neiespējā sludināt Dieva mīlestību virs zemes visiem cilvēkiem, viņa apņemas, ka debesīs, mūžīgās Mīlestības mājās, nepaliks nedarbīga. No turienes viņa kaisīs cilvēku sirdis rožziediņus, pat veselus rožlietus, proti, darīs visu, lai mācītu cilvēkiem pazīt un mīlēt Dievu - Mīlestību. Tikai tad, kad „laiks izbeigsies”, tikai tad viņa uzskatīs savu uzdevumu par izpildītu.

Sevi veltījusi par dedzināmo upuri ŽĒLSIRDĪGAJAI MĪLESTĪBAI un degusi fiziskās ciešanās un dvēseles mokās līdz laicīgās dzīves pēdējam brīdim, viņa pacēlās svētlaimīgā mūžībā pie sava vienīgā Iemīlētā, tikko sadzirdami čukstot šos vārdus : « Dievs..., es Tevi mīlu... »

 „Pasaki man, ar ko tu draudzējies, un es tev pateikšu, kas tu esi.” Mūsu Terēzīte piedzima, auga un veidojās mīlestībai īpaši priviliģētā vidē. Viņas vecāki bija ne vienkārši ticīgie cilvēki - viņi dzīvoja no ticības. Visām lietām pieejot no tīri pārdabiska viedokļa, skaidri apzinādamies un dziļi izjuzdami savu atbildību Dieva priekšā un savus pienākumus pret bērniem, viņi audzināja tos, lai tie piederētu Dievam. Uz viņiem tiešām var attiecināt Pestītāja vārdus : « Pareizi, tu labais un uzticīgais kalps, tu esi bijis uzticīgs par mazumu, es tevi iecelšu par daudzumu. Ieej sava Kunga priekā ! » (Mt. 25, 21). Draudzībā ar tādiem vecākiem Terēzīte pazina Dievu un no visagrākās bērnības dienām Viņam pieķērās ar visu savu sirsniņu.

Terēzītes četras māsas - viņas tiešās draudzenītes - dzīvoja tikai Debesim. Katra no viņām ielika savas mazās māsiņas sirsniņā visdaiļāko un visvērtīgāko, kas pildīja viņu mīlētājas sirdis. Un tas bija : mīlēt Dievu, ziedoties Dievam.

Viņas tuvu radu dziļas ticības un tuvāku mīlestības bagātā dzīve bija ne mazāk svētīga Terēzes dvēseles laimīgai veidošanai. Tātad atkal laba draudzība.

Karmela klostera saimē dievbijīgo Māsu vidū, kas, pastāvīgas Dievlūgsmas garā pildot ikdienas darbus, dzīvoja tikai Dievam - Mīlestībai, Terēze atradās izcilas draudzības vidē.

Tādos apstākļos topot un veidojoties, Terēzīte kļuva („labā zeme”, kas, saņēmusi vērtīgo sēkliņu, varēja nest simtkārtīgu augli.

Lai cienājamajiem lasītājiem nesāk likties, ka svētās Terēzes no Bērna Jēzus nopelnu cēlonis ir vairāk viņas labā vide nekā viņa pati ! Tas tiesa, ari viņa pati labi apzinājās, ka visa viņas mīlestība no sākuma līdz galam, visa viņas ideālā apkaime nav ne par vienu atomu viņas izvēlēta. Tas nav viņas nopelns, bet gan žēlsirdīgās Mīlestības bezgalīgā žēlastība. Un šī pateicības pilnā apziņa tikai pavairo viņas mīlestību un tikai vairāk pamudina viņu pateikties ar visu sirdi savam Dievam - Mīlestībai. Un tomēr uzmanīgs lasītājs skaidri redzēs un reizē apbrīnos, cik lieli nopelni bija viņas pašai, cik konsekventa, pašaizliedzīga un varonīga sekošana savam mīlestības ideālam bija no viņas puses.

Viņa pati salīdzina sevi ar mazu ziediņu, kas savu kausiņu atvēris saulītei, lai tikai tai dzīvotu un tikai tai būtu noplūkts. Ar šādu skaistu salīdzinājumu viņa pasaka to pašu domu, ko citā veidā un stilā bija izteicis sv. Augustins : „Cilvēks, Tavas radības nelielā daļa, grib Tevi slavēt. Tu pamudini, ka Tevis slavēšana sagādā baudu, jo Tu mūs esi radījis un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr neatdusēsies Tevi” (Atzīšanās, 1.gr. 1.nod.).

Kas ir Terēzītes dzīves saule, viņas vienīgais Iemīlētais ? Tas ir Dievs - mūžīgā Mīlestība. Dievs ir radījis cilvēku pēc sava veida un līdzības. Ikviena cilvēka sirdi Dievs iepotējis mīlestības zariņu. Bet Dievs savos darbos neatkārtojas. Ja zemes lodi šodien apdzīvo pāri par diviem miljardiem cilvēku būtņu, tad Dieva priekšā tur dvīņu nav. Katram cilvēkam Dievs devis citu dvēseli, citu sirdi ar citiem dvēseles pārdzīvojumiem un citiem sirdspukstiem. Katrs savu Dievu - Mīlestību izjūt un pārdzīvo citādi. Var būt loti liela līdzība un radniecība dvēseles kustībās, bet identitātes nav. Kā sv. Terēze no Bērna Jēzus uztvēra savu Sirdsiemīlēto, to viņa mums atklāj savā Dvēseles stāstā, savās vēstulēs un dzejā. Atliek tikai lasīt, lai uztvertu viņas pasaules uzskatu, dzīves mērķi un ceļu uz to.

Starp citu, barību savai mīlestībai Terēze smēlās no grāmatām. Tās bija reliģioza satura grāmatas. Izcilo vietu starp tām ieņēma sv. Jāņa no Krusta raksti par mistisko teoloģiju un sv. Terēzes no Avilas raksti, kas ari gremdējas mistiskajā teoloģijā. Dzīves pēdējā posmā viņa vislabāk jutās, lasot Sekošanu Kristum un Svētos Rakstus. No Svētajiem Rakstiem viņas dvēseli baroja galvenokārt Svētais Evaņģēlijs kā paša viņas Iemīlētā teiktais vārds. Cik dziļi viņa bija asimilējusi Svētos Rakstus, liecina ne tikai neskaitāmie citējumi no tiem, bet ari apstāklis, ka viņa tos burtiski no grāmatām nemaz necitē, bet raksta no atmiņas, kā tie viņai uzpeldēja atmiņā rakstīšanas brīdī un kā tos viņas sirds pārdzīvoja. Cienījamajiem lasītājiem lai ir zināms, ka sv. Terēzes no Bērna Jēzus citējumu, kā no Svētajiem Rakstiem, tā ari no citām grāmatām, vietu norādījumi nav viņas pašas izdarīti. Par to ierakstīšanu ir parūpējies Karmela klosteris, kas izdevis viņas rakstus. Tāpat Kādas dvēseles stāsta iedalījums 12 nodaļās nav pašas autores, bet tā paša klostera darbs. Par to viņam pienākas liela pateicība.

Dieva vārds ir ne tikai „dzīvs un darbīgs, un asāks par katru divasmeņu zobenu, kas spiežas cauri, kamēr pāršķir dvēseli un garu, tāpat locekļus un smadzenes », ne tikai „domu un sirdsapzi­ņas tiesnesis” (Ebr. 4, Iz), bet ari «dzīvības koks, kas ir Dieva paradīzē » (Atkl. 2, 7) un „apslēptā manna” (Atkl. 2, 17), ko ikviens ieņem un asimilē pēc savas garīgā organisma satversmes. Tā tas bija ar sv. Terēzi no Bērna Jēzus.

Mūsu svētajai ir ari sava doktrīna. To viņa ietver divos vārdos GARĪGĀ BĒRNĪBA. Lai šeit ir atļauts sniegt cienījamajiem lasītājiem izvilkumu no pāvesta Benedikta XV runas par garīgo bērnību, ko Viņa Svētība teica 1921. g. 14. augustā sakarā ar dekrēta izsludināšanu par Māsas Terēzes no Bērna Jēzus tikumu hēroicitāti, proti, to izkopšanu līdz varonības pakāpei.

« Harmonija, kas valda starp jūtu un gara pasauli, ļauj uz pirmās pamatot garīgās bērnības raksturīgās īpašības. Novērosim bērnu, kas tikko sāk staigāt un vēl neprot runāt. Ja kāds bērns viņa vecumā to aiztiek, ja kāds stiprāks viņu apdraud vai kāda dzīvnieka pēkšņa parādīšanās viņu sabiedē, kur meklē viņš glābiņu ? Kur meklē viņš patvērumu ? Savas mātes klēpi !... Kad tā viņu spiež pie savām krūtīm, visas viņa bailes ir zudušas ! Brīvi uzelpodams, viņš drošsirdīgi aplūko sava satraukuma un baiļu iemeslu un, to pat izaicinādams uz cīņu, it kā teiktu « Tagad esmu droša aizstāvja patvērumā un ar pilnu uzticību atdodos savas mātes rokās ne tikai vien, lai būtu pasargāts no visu ienaidnieku uzbrukumiem, bet ari lai mani vadītu turp, kur es varētu dabīgi vislabāk attīstīties. » Līdzīgā kārtā ari garīgā bērnība pastāv uzticībā Dievam un aklā atdošanās Viņa rokās.

Nav lieki šeit tuvāk aplūkot šis garīgās bērnības īpašības : ko tā satur sevi un ko izslēdz. Tā izslēdz lepnīgo pašapziņu, iedomu ar cilvēcīgiem līdzekļiem sasniegt pārdabisku mērķi un maldīgo gribu paļauties uz paša spēkiem vien briesmu un kārdinājumu stundā. Turpretim, tā satur sevi dziļu ticību Dieva esamībai, patiesu uzticēšanos Viņa visspēcībai un žēlsirdībai un paļāvīgu cerību uz Viņa gādību, kas mums dod žēlastību izvairīties no visa ļauna un sasniegt visu labu. Tātad garīgās bērnības īpašības ir brīnišķīgas, vienalga, vai mēs tās skatām no negatīva vai no pozitīva viedokļa, un tādēļ ir arī saprotams, ka Kungs Jēzus Kristus ir norādījis uz garīgo bērnību kā nepieciešamu noteikumu, lai iegūtu mūžīgo dzīvi.

Kādu dienu Pestītājs pasauca no ļaužu pulka bērnu un, rādīdams to saviem mācekļiem, pateica šādus vārdus : « Patiesi es jums saku : ja jūs neatgriezīsities un nekļūsit kā bērni, jūs debesvalstībā neieiesit » (Mt. 18, 3). O! izteiksmīgā mācība, kas iznicina to maldus un godkārību, kuri, iedomājoties debesu valstību kā šis zemes valstību, prātoja tur ieņemt pirmās vietas vai prasīja, kurš tur būšot lielāks ! Kā Tev šķiet, kas ir lielākais debesvalstībā ? Un, lai labāk parādītu, ka pirmā vieta tur ir garīgās bērnības priekšrocība, Kungs Jēzus turpina ar šādiem vārdiem : „Kas

pats pazemosies kā šis bērns, tas ir lielākais debesvalstībā”. Kādu citu dienu dažas mātes Viņam atnesa savus bērniņus, lai Viņš tiem pieskartos, bet, tā ka mācekli tās atraidīja, Jēzus saīga un sacīja : „Laidiet bērniņus pie manis nākt un neliedziet viņiem, jo tādiem pieder Dieva valstība”. Un arī šeit Viņš līdzīgi noslēdz „Patiesi es jums saku : kas Dieva valstību nepieņem kā bērns, tas tanī neieies” – „Quisquis non receperit regnum Dei velut parvulus, non intrabit in illud” (Mk. 10, I5).

... Šīs stingrās un nelokāmās mācības priekšā, liekas gan, ka būs neiespējami atrast kaut vienu dvēseli, kura vēl neietu pa šo uzticēšanās un atdošanās ceļu, jo vairāk tāpēc, mēs to atkārtojam, ka dievišķais Vārds, nevien vispārīgā veidā, bet ar sevišķu norādījumu uzsver šo nepieciešamo dzīves vadlīniju, pat tiem, kas ir pazaudējuši bērns vienkārša vaļsirdību. Daži domā, ka uzticēšanās un atdošanās ceļš ir domāts tikai taisnām dvēselēm, kurām viltus nav nolaupījis jaunības gadu žēlastības. Viņi nepielaiž, ka garīgā bērnība būtu iespējama tiem, kas ir pazaudējuši savu pirmatnējo vienkāršību. Bet dievišķā Mācītāja vārdi : « Ja jūs neatgriezīsities un nekļūsit kā bērni », vai tie nenorāda uz pārmaiņas un pūlu nepieciešamību ? Ja neatgriezīsities, lūk, norāda uz pārmaiņu, kāda ir jāizdara Jēzus Kristus mācekļiem, lai tie no jauna kļūtu bērni. Un kam ir jākļūst kā bērnam, ja ne tam, kas tāds vairs nav ? Ja nekļūsit kā bērni, lūk, norāda uz pūlēm, jo, saprotams, ka tas prasa no cilvēka pūles, lai viņš kļūtu un parādītos tāds, kāds viņš vai nu nekad nav bijis, vai vairs nav. Bet tā kā nav iespējams, ka cilvēks reiz nebūtu bijis bērns, tad vārdi Ja nekļūsit kā bērni uzliek par pienākumu pūlēties atgūt īpašībās, kādas Dievs, kā savu dāvanu, ir piešķīris bērnībai. Šai gadījumā būtu nepareizi domāt par atgriešanos bērnības gadu stāvokli pēc tās ārējā izskata un nevarības. Bet nemaz nav pretēji saprātam saskatīt Sv. Evaņģēlijā pavēli, dotu arī pieaugušiem, atgriezties pie garīgās bērnības tikumiem un tos piekopt. » 

Patiesā mīlestība ir tikai viena. Tā ir mūžīgā Mīlestība, mūsu Dievs, mūsu Debesu Tēvs. Arī ceļš uz šo mīlestību ir tikai viens, un tas ir mūsu Debesu Tēva vienpiedzimušais Dēls, kas aiz bezgalīgās mīlestības uz mums caur Savu un Sava Tēva Svēto mīlestības Garu ir kļuvis cilvēks - visā mums līdzīgs, izņemot grēku. Šis vienīgais ceļš uz mīlestību ir Jēzus Kristus, mūsu Atpestītājs no visa, kas nav mīlestība, kas mīlestībai ir būtiski svešs un pretējs. Jēzus Kristus ir mūsu Mīlestība, mūsu Brālis, mūsu dvēseles dievišķais Līgavainis, visu cilvēka sirdspukstu gala Mērķis. Tikai caur Viņu, ar Viņu un Viņā mēs mīlam un nonākam mūžīgās Mīlestības skavās jau šeit virs zemes. Kas ir ārpus Jēzus, kas nav ar Jēzu un kas nav Jēzū, tas viss ir niecība, gara nomākšana un izpostīšanas negantība (Mt. 24, 15) tai svētnīcā, ko pats Dievs-Mīlestība ir uzcēlis cilvēka krūtis un ko saucam par cilvēka sirdi. Lai Dievs mūs pasargā ienest negantību šai svētnīcā un to pārvērst par tirgus māju vai pat par slepkavu bedri ! (Jņ, 2, 16; Mt. 21, 13).

Ceļš uz Mīlestību ir viens. Tomēr, no cita izejas punkta šai lietai pieejot, varam teikt, ka ceļu uz Dievu ir bezgala daudz. Ja, runājot sv. Terēzes no Bērna Jēzus vārdiem, cilvēka dvēseli salīdzinām ar zieda kausiņu un Dievu-Mīlestību ar debesu saulīti, tad tāpat kā katrs ziediņš (un to ir miljardi virs zemes) atver saulītei savu kausiņu no savas graviņas, no savas ielejiņas, no sava uzkalniņa vai kalna un katrs to atver citādi, pēc savas īpatnības, tā arī ir ar cilvēku sirdīm. Katru cilvēka sirdi sasniedz un sasilda cits Dieva mīlestības stariņš, un tomēr tā ir tā pati mūžīgās Mīlestības saule. „Nāc, Svēts Gars-Mīlestība, Raidi mums no debesim, Tavas gaismas stariņu ».

Dieva mīlestības apgarotie vīri un svētās dvēseles ir sarakstījuši brīnišķīgas grāmatas par Ceļu uz Mīlestību. Svētā Terēze no Bērnu Jēzus, sniedzot mums savu doktrīnu par garīgo bērnību, rāda arī ceļu uz garīgās bērnības sasniegšanu. To viņa sauc par TACIŅU. Sv. Augustīns ir liels svētais, liels filozofs, mūsu laiku valodā runājot, ari liels sociologs. Viņš ir dižgars. Gadsimtu gaitās viņam bija, ir un vienmēr būs daudz cienātāju un sekotāju. Lielā svētā Terēze no Avilas ir liela mistiķe un reizē nepārspējami aktīva dvēsele, kuras dziļā kontemplācija, nogremdēšanās Dievā un radošā darbība bija it kā sakusušas vienā nedalāmā vienībā. Viņu ir vairāk nekā klasiska rakstniece par mistisko teoloģiju. Tā ir tiešām liela dvēsele, reta dvēsele, un otru tādu būtu grūti atrast cilvēka ceļa uz Dievu plašajos apvāršņos. Mazā svētā Terēze no Bērna Jēzus labi apzinājās, ka tādas dvēseles kā sv. Augustīns un sv. Lielā Terēze ir tikpat liels izņēmums kā brīnums pasaulē. Un Dievs taču ir aicinājis visus cilvēkus atdoties mīlestībai. Visiem ir teikts : „Esiet svēti, jo es esmu svēts” (III Mozus gr. 2,44; 19,2; 20,7; I Pēt. 1, 16). Visiem ir pateikts : „Esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mt. 5, 48). Un ar savu taciņu viņa rāda ceļu uz mūžīgo Mīlestību neskaitāmām mazām dvēselēm - tādām dvēselēm, kurām nevar būt nekādu pretenziju kaut kādā veidā kļūt izcilām, ievērojamām, slavenām. Tādu dvēseļu, kas, lasot Kādas dvēseles stāstu, ir atradušas savu vietu dievišķajā pasaules ekonomijā, savu ceļu uz paša Dieva katram cilvēkam nosprausto mērķi un, ejot pa šo mazo garīgās bērnības taciņu, ir savienojušās mīlestībā ar mūžīgo Mīlestību un Mīlestības vien dzīvo, tādu dvēseļu zemes virsū ir neskaitāms daudzums. Bet šis brīnumpērles ir apslēptas pasaules acīm. Pasaule neprot viņas nedz novērtēt, nedz ari saskatīt. Tieši tādu dvēseļu dēļ pasaule neiet un nevar iet bojā. Viņu dēļ tā var cerēt uz labāku nākotni. Lai Dievs dod, ka mazās sv. Terēzes debesrožu smaržīgās ziedlapiņas un viņas apsolītais smalkais rožu ziedu lietutiņš nemitētos midzināt pār latviešu siržu druvām! Lai Dievs dod, ka šis ziedlapiņas ar debesu valgmi atsvaidzinātu un šis svētīgais lietus iedzīvinātu tais paša Dieva iesētos mīlestības graudiņus, lai tie nestu savu simtkārtēju augli!

Mazās dvēseles, proti, nepretenciozi cilvēks tūlīt saprotas ar sv. Terēzi no Bērna Jēzus un atdod sevi viņas garīgās bērnības skolā. Un nepretenciozitāte ir, kā zināms, iekšējā cildenuma pazīme un neatņemama īpatnība. Tamdēļ ari izcilus gari pazemīgi mācās no mazās sv. Terēzes iet pa garīgās bērnības taciņu, lai izpildītu uzdevumu, ko pati mūžīgā Gudrība, pats mūžīgais Labums, mūžīgais Skaistums viņiem ir uzlicis. Tamdēļ ari lielais pāvests Pijs XI sauca sv. Terēzi no Bērna Jēzus par sava Pontifikāta zvaigzni.

Ar šo noslēdzot cienījamajiem lasītājiem veltītos ievadvārdus, lai ir atļauts šeit vēl izteikt šo vārdu rakstītāja un visu lasītāju vārdā visdziļāk izjusto pateicību Kādas dvēseles stāstu pārtulkotājam latviešu valodā Luvenas katoļu universitātes licenciātam arheoloģijā un mākslas vēsturē, Jāzepam Triznas kungam. Tulkošanas darbā viņš ir ielicis visu savu sirdi un dvēseli. Kā oriģinālvalodas labs pazinējs un mākslas alku - grimt lietu un ideju visdziļākos dziļumos - cienītājs viņš spēja un prata iedziļināties šī dvēseles stāsta varones garīgajā pasaulē un viņas ideālā, un, cik vien tas bija iespējams, to atdeva latviešu valodā. Galvenā kārtā vairāk rūpējoties ne tik daudz par vārdu burtisku pārtulkošanu kā par autores vārdos ieliktā satura izteikšanu, viņš deva latviešu lasītājiem tulkojumu, kuram precizitātes un saskaņas ziņā ar oriģinālu ir tiešam augsta vērtība. Un tas ir galvenais, lai mēs dzīvotu līdz mazās sv. Terēzes dvēseles sāpēm un gavilēm šai pasaulē, turpretim iespējamas izteiksmes īpatnības un rakstības likumi katram rakstītājam ir savi.

Tieši tai brīdi, kad gribētos pielikt punktu šim garajam ievadrakstam, pienāca vēstule no viena pareizticīgās Baznīcas arhibīskapa, kas šo grāmatu bija saņēmis krievu tulkojumā un to izlasījis. Lūk, ko augsti godājamais arhibīskaps raksta:

„Pēc sava satura grāmata ir neparasti skaista. Pāris dienās to izlasīju, jo nebija iespējams lasīšanu pārtraukt. No tās dveš tāda smarža, tāds Dieva mīlestības aromāts, ka, liekas, gribētos to lasīt un lasīt bez mitas, arvien sākot no gala, lai vairāk baudītu tās garīgo saldumu un iegūtu no tās neizsīkstošajām bagātībām. Tā ir mana pavisam sirsnīga aizgrābtība par sv. Terēzes no Bērna Jēzus brīnišķīgām domām un pārdzīvojumiem. »

No savas puses vēlos, lai Kādas dvēseles stāsts atrastos ikvienā latviešu ģimenē un ikviena vientuļa latvieša grāmatu plauktā un lai tas kļūtu visiem mūsu tautiešiem mīļš un neatvietojams draugs. Visus tā lasītājus lai svētī Visvarenais Dievs Tēvs un Dēls, un Svētais Gars. 

Luvenā, 1956. gada 25. martā. 

Bīskaps BOĻESLAVS SLOSKANS.