“Ļoti cienījamie mīļie tautieši, latvju tēvi un mātes, brāļi un māsas, dēli un meitas Jēzū un Marijā, lai jūs svētī un savā Sirdī glabā Dievs – Mīlestība!”

Bīskaps B. Sloskāns

„Kādas dvēseles stāsts” (1956)

ievadrakstā, 5. lpp.

„Dārgie vecāki,

Jūs būsit uzzinājuši no avīzēm par manu apcietināšanu. Beidzot – pēc sešiem mēnešiem – man ir dota atļauja rakstīt jums. Es vienmēr mīlēju sludināt šos Jēzus Kristus vārdus: ‘Bez dieva ziņas pat neviens mats nekrīt no jūsu galvas un jūs nevarat pataisīt nevienu matu ne baltu, ne melnu’. Tagad ir noticis tas, ko Dievs vēlas vai pieļauj, lai tas notiktu. Tas viss ir mūsu labumam. Pēdējos 15 gados nekad neesmu saņēmis tik daudz žēlastību, kā savos piecos cietuma mēnešos. Cietums ir vislielākais un visskaistākais manas iekšējās dzīves notikums, kaut gan es dziļi nožēloju, ka nevaru turēt sv. Misi. Dārgie vecāki, lūdzieties par mani, bet tikai bez bēdām un izmisuma. Lai jūsu sirdis atveras visā tuvākmīlestības pilnībā. Es esmu tik laimīgs, jo tagad es esmu spējīgs mīlēt visus cilvēkus bez izņēmuma, arī tos, kas nav nekādu mīlestību pelnījuši. Tie ir visnelaimīgākie. Es lūdzu jūs, neļaujiet iezagties sirdīs kaut kādam rūgtumam vai atriebības jūtām. Ja mēs atļausimies kaut ko līdzīgu, tad mēs nebūsim vairs īsti kristieši, bet gan fanātiķi. Es esmu notiesāts uz trim gadiem. Vēl reizi lūdzu jūs: lūdzieties…"

Vēstules no Solovkiem, 1928. gada martā

Dr. Jānis Jerumanis, „Upuris par brāļiem” (1993), 109. lpp.

“Dieva vārds ir ne tikai „dzīvs un darbīgs, asāks par katru divasmeņu zobenu, kas spiežas cauri, kamēr pāršķir dvēseli un garu, tāpat locekļus uz smadzenes”, ne tikai „domu un sirdsapziņas tiesnesis” (Ebr. 4, 12), bet arī „dzīvības koks, kas ir Dieva paradīzē” (Atkl. 2, 7) un „apslēptā manna” (Atkl. 2, 17), ko ikviens ieņem un asimilē pēc savas garīgā organisma satversmes.”

Bīskaps B. Sloskāns

„Kādas dvēseles stāsts” (1956)

ievadrakstā, 15. lpp.

"Jaunatne, tu esi pirmā, kas, mani sveikdama, esi sajūsminājusi manu sirdi līdz pašiem tās dziļumiem! Ticīgā jaunatne, tu stāvi uz drošiem pamatiem, un es novēlu tev vislabākās sekmes turpmākajā darbā! Attīstīdama prātu, tu kuplini savas zināšanas un reizē daiļo arī savu dvēseli, labi izlietodama savas svētās ticības pārdabisko mantu. No tevis ir atkarīga tautas nākotne un tās labklājība.

Uz tevi, dārgā jaunatne, ar cerību pilnu skatienu raugās vecākā paaudze, kas, neatlaidīgi strādādama pie grūtā valsts darba, ir jau daudz paguvusi veikt. Tā gaida no tevis centīgus un godīgus idejiskus pēcnācējus. Bet, lai tu, dārgā jaunatne, spētu attaisnot uz tevi liktās cerības, ja tagad saskaņo visu savu privāto un sabiedrisko dzīvi ar savām reliģiskām pārliecībām! Mīli savu tautu un zinātni, esi centīga un dedzīga savu svēto pienākumu pildīšanā!”

Katoļu Dzeive, 1933, nr.3

Dr. Jānis Jerumanis, „Upuris par brāļiem” (1993), 123-124.lpp.

„Ceļš uz mīlestību ir viens. Tomēr, no cita izejas punkta šai lietai pieejot, varam teikt, ka ceļu uz Dievu ir bezgala daudz. Ja runājot sv. Terēzes no Bērna Jēzus vārdiem, cilvēka dvēseli salīdzinām ar zieda kausiņu un Dievu-Mīlestību ar debesu saulīti, tad tāpat kā katrs ziediņš (un to ir miljardi virs zemes) atver saulītei savu kausiņu no savas graviņas, no savas ielejiņas, no sava uzkalniņa vai kalna un katrs to atver citādi, pēc savas īpatnības, tā arī ir ar cilvēku sirdīm. Katru cilvēka sirdi sasniedz un sasilda cits Dieva mīlestības stariņš, tomēr tā ir tā pati mūžīgās Mīlestības saule. „Nāc, Svētais Gars-Mīlestība, Raidi mums no debesīm, Tavas gaismas stariņu.”

Bīskaps B. Sloskāns

„Kādas dvēseles stāsts” (1956)

ievadrakstā, 18. lpp.

"Latviešu tauta varēs pastāvēt vienīgi kā ticīga tauta ar augstu morāli, kāda bija mūsu tautai cauri gadu simtiem. Ne ienaidnieki iznīcina tautu, bet tauta pāri sevi iznīcina, kad tās morāle pagrimst. "

Bīskaps B. Sloskāns, 1946.g.

"Gods Tev un mūžīga slava, Mīlestības Dievs, kas cilvēku krūtīs reizē ar nemirstīgo dvēseli esi ielicis dzīvu, mīlestībai pukstošu sirdi un devis tai pirmo un vislielāko bausli: ‘Tev būs mīlēt Dievu, tavu Kungu, ar visu tavu sirdi!' "

Bīskaps B. Sloskāns

„Kādas dvēseles stāsts” (1956)

ievadrakstā, 12.lpp.