Katakombas. Kristīgās mākslas sākumi

Svarīgu liecību par pirmajiem kristīgās ticības mocekļiem sniedz vajāšanu laiku kristīgo apbedīšanas vietas, t.s. katakombas. Šādas katakombas ir Aleksandrijā, Sirakūzās, Neapolē un daudzu citu pilsētu apkārtnē. Sevišķi daudz un plašas tās ir Itālijā Romas tuvumā.
Sākumā kristieši savus mirušos apbedīja pagānu kapsētās. Piemēram, Vatikānā pie Apija ceļa apglabāti apustuļi Pēteris un Pāvils. Vēlāk kristieši sāka veidot savas kapsētas. Pie visvecākajām kristiešu katakombām Romā pieder sv. Domicellas katakombas, kuru izcelsme attiecināma uz 3.gs. sākumu. Apbedīšanas vietas bija ar likumu aizsargātas kā svētās vietas (loci sacri), un tāpēc kristieši tajās ne tikai apglabāja savus mirušos, bet arī pulcējās tur savās sanāksmēs.
Katakombas raka speciāli racēji ar primitīviem rīkiem, izveidojot gan taisnus, gan līkumainus apakšzemes koridorus ar paplašinājumiem, kriptām un kapelām. Koridoru augstums sasniedza dažus metrus, bet platums- apmēram metru. Abās koridora sienās ierīkoja nišas, kurās guldīja palagos ietītus mirušos vai mocekļus. Pēc tam nišu aizklāja ar akmens plāksni vai aizmūrēja. Reizēm uz plāksnes uzrakstīja apbedītā vārdu un dzīves gadus. Koridoru un kriptu sienas rotāja zīmējumi, sākot ar 3.gs.- arī mozaīkas. Vecākajos kristīgo zīmējumos redzams Daniēls lauvu bedrē, Noasa šķirsts, pravietis Jona un zivs, jaunākajos- Triju Ķēniņu ierašanās pie Kristus bērna, paralizētā cilvēka dziedināšana, Lācara uzmodināšana.
Katakombām ir liela nozīme Baznīcas vēstures pētīšanā. Te iespējams gūt ziņas par pirmo draudžu locekļu mentalitāti, nacionālo sastāvu, par viņu hierarhisko struktūru, par liturģiju, ticību un kultūru. Dažas katakombas ar laiku kļuva par mocekļu kulta centriem. Tāpēc tās izgreznoja krāšņāk, apgādāja ar kāpnēm u.tml. 5.gs. sākās svētcelojumi uz šīm katakombām, pat no visai tālām vietām.

Henriks Trūps "Katoļu baznīcas vēsture", Avots, Rīga, 1992