Par vāka logo izmantots 3. gadsimtā tapis zīmējums, kas atrasts uz kāda kristiešu kapakmeņa Domitillas katakombās. Šo lauku dzīves ainu, kuras izcelsme ir pagāniska, kristieši pieņēma kā simbolu atpūtai un laimei, ko mirušā cilvēka dvēsele rod mūžīgajā dzīvē.

Šis attēls liek domāt arī par dažiem elementiem, kas raksturīgi šim katehismam: ar savu autoritāti (nūja) vadot un sargājot ticīgos (avs), Kristus - Labai Gans - tos pievelk ar patiesības daiļskanīgo simfoniju (flauta) un tiem ļauj atpūsties "dzīvības koka", Viņa pestīšanas nesošā krusta, kas atver paradīzes durvis, paēnā.

Miniatūra no Dionīsija klostera Atosa kalnā (587. kodekss), gleznota Konstantinopolē ap 1059. gadu.

Kristus lūgšanā vēršas pie Tēva (sal. nr. 2599). Viņš lūdzas viens tuksnesnešainā vietā. Kristus mācekļi godbijīgi iztālēm vēro Viņu. Sv. Pēteris, apustuļu galva, griežas pie pārējiem un norāda tiem uz Kristu, kurš ir kristīgās lūgšanas Skolotājs un Ceļš (sal. nr. 2607): "Kungs, iemāci mūs lūgties." (Lk 11, 1)

Jūnija Basa sarkofāga centrālā daļa. Sarkofāgs atrasts Romā, zem Sv. Pētera bazilikas apliecinājuma vietas (Confessio), un tiek datēts ar 359. gadu.

Kristus - godībā, attēlots kā jauneklis (tā ir Viņa dievišķības zīme), sēž uz debesu troņa, balstot kājas uz pagānu debess dieva Urāna. Līdzās Viņam stāv apustuļi Pēteris un Pāvils, kas, pagriezušies pret Kristu, saņem no Viņa divus Rakstu tīstokļus - jauno likumu.

Kā Mozus uz Sinaja kalna no Dieva bija saņēmis veco likumu, tā tagad apustuļi, kurus pārstāv abi viņu vadītāji, saņem no Kristus, Dieva Dēla, debesu un zemes Kunga, jauno likumu, kas rakstīts ne vairs uz akmens plāksnēm, bet kuru Svētais Gars iegravējis ticīgo sirdīs. Kristus dod spēku dzīvot "jaunu dzīvi" (nr. 1697). Viņš nāk piepildīt mūsos bausli, kuru mums devis mūsu pašu labā (sal. nr. 2074).

Priscilas katakombu freskas fragments Romā, 3. gs. sākums. Senākais Svētās Jaunavas Marijas attēls.

Šis zīmējums, kas ir viens no senākajiem kristīgās mākslas darbiem, attēlo kristīgās ticības būtību: no Jaunavas Marijas piedzimušā Dieva Dēla iemiesošanās noslēpumu.

Pa kreisi attēlots cilvēks. Tas norāda uz zvaigzni, kas atrodas virs Jaunavas ar bērnu rokā: kāds pravietis, iespējams - Bileāms, sludina, ka "no Jēkaba uzaust zvaigzne un no Izraēļa paceļas zilzlis" (Sk 24, 17). Tas izsaka visas vecās derības gaidas un uz savu Glābēju un Pestītāju raidīto pakritušās cilvēces saucienu (sal. nr. 27, 528).

Šis sludinājums piepildās, kad piedzimst Jēzus, Dieva Dēls, kas tapis cilvēks, ieņemts no Svētā Gara, dzimis no Jaunavas Marijas (sal. nr. 27, 53, 422, 488). Marija viņu dzemdē un dāvā cilvēkiem. Tāpēc arī viņa ir Baznīcas dzidrākais attēls (sal. nr. 967).

Sv. Pētera un sv. Marcelīna katakombu freska (4. gadsimta sākums).

Tajā attēlota Jēzus satikšanās ar sievieti, kas slimoja ar asinskaiti. Šī sieviete, kas daudzus gadus bija slimojusi, pēc pieskaršanās Jēzus apģērbam tika dziedināta ar "spēku, kas izgāja no Viņa" (sal. Mk 5, 25-34).

Baznīcas sakramenti tagad turpina darbus, kurus Kristus veica savā zemes dzīvē (nr. 1115). Sakramenti ir kā šis "spēks, kas iziet" no Kristus Miesas, lai mūs dziedinātu no grēka brūcēm un dotu mums jaunu dzīvi - Kristus dzīvi (nr. 1116).

Šis attēls tātad simbolizē Dieva Dēla dievišķo un pestījošo spēku, kas, pateicoties sakramentālajai dzīvei, glābj visu cilvēku - dvēseli un miesu.